ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris

Mana krāsainā pasaule


Domraksts skolā:

Krāsas. Tās ir daudz un dažādas. Katra diena ir kā jaunas krāsas meklējums, katrs mirklis sniedzas pretī jaunam krāsas pilienam, lai tas kļūtu interesants un īpašs,  padarītu dienu par savādāku piedzīvojumu dzīves mutuļojošajā straumē, sniegt iespējas redzēt pasaules krāsas un noskārst dzīves burvīgo garšu.
Krāsas ir kā garastāvoklis. Ir brīži, kad pasmieties vairs nespēj, ir brīži, kad nevēlies vairs neko citu kā tikai pazust tukšumā. Ir saulainas dienas – spilgti dzeltenas kā pavasara pieneņu ziedu gaišums, ir garlaicības pārpildītas dienas – drūmi pelēkas kā pelnu pārkaisīts ceļš, lai gan optimists varētu teikt, ka pelēks ir balts ar samērā mazu spilgtumu, bet tik pat labi es varētu pateikt, ka krāsas ir redzamās gaismas noteikta garuma viļņu izraisīta redzes sajūta, uztvere..
Agrāk cilvēki bija krāsaināki – tie atrada, kas viņiem patīk, izjuta smeldzīgos dabas skatus dienas saullēktos un rietos – krēslās, kur krāsu ir pāru pārēm nokaisītas ielejas, smalko saules staru apmirdzētas koku galotnes, cilvēku pūļu pāršalktus pilsētas krustojumus, kas veido mums jaunas dienas sākumu un saspringtas dienas beigas.
Mūsdienās cilvēki paši kļūst par pelēko dzīvju īpašniekiem, iegrimuši neizmērojamā rutīnā no darba un māju vienveidīgās dzīves, mums vajag atrast ko jaunu un neaizmirstamu, kādu krāsu vizuļojošu orkānu, kas izvēdinātu mūsu galvas un liegtu būt drūmiem kā depresijā uzvarētai pelēkajai masai, kuru dienas ir tikai darbs un mājas, darbs un mājas.
Katra dzīvei vajadzētu pildīt visu varavīksnes krāsu spektru, dienām esot gaišām, dažreiz arī ne tik gaišām, bet atrast jebkurā dzīves mirklī ko vēlamu un jauku. Būt laimīgam par to, ka esi. Sajust septiņpadsmit miljonu krāsu pilnību..
Pat dzīves ciklu var sadalīt krāsu posmos. Kur bērnība ir spilgtākajās krāsās, neredzot neko sliktāku kā brīnišķīgu, bezrūpīgu dzīvi, iepazīstot pasauli. Pusaudžu gadi, kad sāc ieraudzīt arī pasaules tumšākās puses. Briedums, kad centies harmonizēt visu apkārt notiekošo un vecumdienas, kad mūžs ir aizritējis kā vakara miglā tīts noslēpums ar dziļām, prieka pilnām atmiņām un dzīves rūgtumu.