Lakoniskais odiozs

Esmu neziņā apmākts odiozs.
Katrs mirklis man šķiet
Kā pēdējā mohikāņa beigas,
Sitoties pa dzīvi,
Neatrodot eksistences maģiju.

Dienu pēc dienas ceļoties,
Pūlos atrast kādu nozīmīgu neparastumu,
Lai atkal neiegrimtu bezgalīgā nostaļģijā.
Meklēju pretstatu platoniskai mīlai -
Dzīvi kā no zila gaisa.

Kad sapņi piepildās

Rīts. Smalks vīns. Kā bangojošas jūras viļņi sirds sitas man galvā. Tas liek man aplūkot apkārtni. Paskatos pa labi, pa kreisi. Neredzu sev blakus nevienu dzīvu dvēseli. Sajūta kā mistērijā tīta migla. Neapjaušamais apjukums liek prātam censties atcerēties, kas ir noticis. Pēkšņi atmiņā iezibznī mazs domu grauds, sadzirdot no tuvējās vannasistabas ūdens plekšķēšanu. Es saraušos kājās un klusā solī dodos saprast apjukumu. Durvis ir puspavērtas. Lēnītēm verot tās vaļā, es nemanāmi ielūkojos, un tur ir Viņa, turpinot mazgājoties, neko nenojaušot par viesi.
Viņa izskatījās tik burvīgi, redzot, kā tvaikojošās ūdens lāses atsitās pret brūngano ādu, kas man neļāva ne acis noraut no tās pārpilni bagātās pievilcības, un lika man iekārē apjukt vēl vairāk, raisot manī vētru no dusmām, jo neatceros neko no, iespējams, piepildītākā vakara mūžā.
Viņa beidzot ieraudzīja mani, ka skatos uz viņu kā uz pasaules astoto brīnumu. Parādoties viņas sejā gaišajam smaidam, tas lika man vēderā sajust ko pavisam dīvainu. Izslēdzot ūdeni, tās karstās pilītes turpināja strāvaini slīdēt pa maigo ādu zemāk un zemāk. Tas lika iezibznīties mirdzumam man acīs, sniedzoties pēc viņas un piespiežot viņas ķermeni sev cieši, cieši klāt, sajūtot mitrumu, bet reizē arī siltumu starp mums.
Paskatoties viņas acīs, kas atgādināja saulainas dienas dzidri zilo okeānu, lika man izkust turpat uz vietas no saviļņojuma un pārpilniem skudriņu skrējieniem pār kauliem. Tas lika man sajust dvēselē neaptveramu sajūtu, ko sauc par iemīlēšanos, kas iededza mūsu acīs cerību uz jaunu, piepildītu dzīvi pēc simtiem mēģinājumiem sākt to visu no jauna.