Smags rīts. Saules smeldzīgie stari liek man pazust sevī. Galva kļūst ar vien smagāka. Katrs nākamais solis liekas ar vien grūtāks kā kāpjot pa debesu kāpnēm augšā. Vējš, saules dedzīgajos staros, ir tik auksts un liek sacelties katrai spalviņai uz kailās ādas, raisot drebuļus un vajadzību pēc mājām istabas siltumā. Tur, kur nav ne vēja, ne grūtību šķērsot ielu, nav arī nevienas meitenes, kas atkal liktu iemīlēties to skaistajos smaidos, pavērstos pret mani, kārdinot mani jaunos piedzīvojumos, kas atkal beigtos ar smagām paģirām nākamo dienu rītos. Nav vairāk tas vajadzīgs man. Tikai jāgaida likteņa atrasta dāma, kas mani spētu uzrunāt un pievērstu mani dzīves skaistākajiem brīžiem un aizskartu man visdziļāko dvēseles stīgu, liekot man pazust mūsu sirdīs un mīlestības valgos.
Tas ir tik grūti, apvienot visas dzīves izdzīvošanas vajadzības. Katru izpriecu, katru nepiepildītu jautrības stūrīti, katru karjeras izaugsmes pakāpienu.
Tāpēc jābeidz šo simtiem sajukušo mirkļu izmantošana, lai piepildītu nepiepildāmo. Jāsāk strādāt pie savām stiprajām pusēm, lai spētu pēcāk izsisties nākotnē un tad jau kāpt pa karjeras kāpnēm, nevis paģiru nomocītiem soļiem, no kuriem nemaz nav skaistākas nākotnes un jeb kāda neaptveroša piepildījuma...
