Nesensenos laikos dzīvoja brīnišķīga meitene, kas bija katra zēna sapnis. Viņai bija burvīgi, blondi mati, kas liegani plīvoja smeldzīgajā vējā. Tie smaržoja pēc kalnu brīnišķīgo ēdelveisu ziedlapiņām tā, ka apreibināja katru rutīnā iegrimušo garāmgājēju. Katrs viņas skatiens lika izkust tiem, un dienu viņiem padarīja kā ekstāzi paradīzes eiforijā.
Viņa to apzinājās un izmantoja, lai sagrautu katra, uzmanības izrādītāja - zēna dzīvi, pametot tos un koķetējot ar citiem. Viņa centās pie katras izdevības saņemt savos "mīlestības" valgos katru, kurš viņai likās pievilcīgs, bet tomēr ar vāju raksturu, lai izpostītu viņu ar tā jau mazo pašpārliecību un drosmi.
Kādu dienu viņa satika Kādu, kuru viņa iemīlēja no pirmā acu skatiena. Viņa nespēja pretoties viņa valdzinājumam un apburošajiem komplimentiem, kas iededza viņas sirdī katru sasalušo svecīti un sirds siltumā pamodināja katru aizmigušo taurentiņu, kas lika viņai iemīlēties līdz sirds dziļumiem, aizmirstot par pagātnes nedarbiem un negāciskajām izvirtībām.
Vēlāk Kāds arī saprata, ka viņam nešķiet viņa nemaz tik skaisti gracioza un pievilcīga arī iekšienē, jo viņa jau bija kļuvusi sekla un nicinoša pret katru Kāda draugu.
Tāpēc viņu Kāds arī pameta un salauza viņas dvēseli, sadrupinot katru viņas dvēseles stikliņu. Viņa to neizturēja un sabruka savā smagajā liktenī.
"Dots devējam atdodas..."
0 komentārs(i):
Ierakstīt komentāru