piektdiena, 2011. gada 25. februāris

Labais un ļaunais manā izpratnē

Nesensenos laikos dzīvoja brīnišķīga meitene, kas bija katra zēna sapnis. Viņai bija burvīgi, blondi mati, kas liegani plīvoja smeldzīgajā vējā. Tie smaržoja pēc kalnu brīnišķīgo ēdelveisu ziedlapiņām tā, ka apreibināja katru rutīnā iegrimušo garāmgājēju. Katrs viņas skatiens lika izkust tiem, un dienu viņiem padarīja kā ekstāzi paradīzes eiforijā.
Viņa to apzinājās un izmantoja, lai sagrautu katra, uzmanības izrādītāja - zēna dzīvi, pametot tos un koķetējot ar citiem. Viņa centās pie katras izdevības saņemt savos "mīlestības" valgos katru, kurš viņai likās pievilcīgs, bet tomēr ar vāju raksturu, lai izpostītu viņu ar tā jau mazo pašpārliecību un drosmi.
Kādu dienu viņa satika Kādu, kuru viņa iemīlēja no pirmā acu skatiena. Viņa nespēja pretoties viņa valdzinājumam un apburošajiem komplimentiem, kas iededza viņas sirdī katru sasalušo svecīti un sirds siltumā pamodināja katru aizmigušo taurentiņu, kas lika viņai iemīlēties līdz sirds dziļumiem, aizmirstot par pagātnes nedarbiem un negāciskajām izvirtībām.
Vēlāk Kāds arī saprata, ka viņam nešķiet viņa nemaz tik skaisti gracioza un pievilcīga arī iekšienē, jo viņa jau bija kļuvusi sekla un nicinoša pret katru Kāda draugu.
Tāpēc viņu Kāds arī pameta un salauza viņas dvēseli, sadrupinot katru viņas dvēseles stikliņu. Viņa to neizturēja un sabruka savā smagajā liktenī.
"Dots devējam atdodas..."

otrdiena, 2011. gada 22. februāris

Rīts...

Šodien pamodos no burvīgajiem saules stariem sniegā, kas atstarojās manā logā kā pēdējā cerība uz dzīvību. Tie lika man pasmaidīt un atvērt acis kā mazam bērnam, kas tikai to vien gaida kā izdarīt jaunus nedarbus un iegūt pavisam neaizmirstamus piedzīvojumus. Paskatoties istabā, ieraudzīju, ka saulesstars sniedz man roku uz tēju, kuras garaiņi tik liegi virzijās augšup, uz gaismu, pazūdot siltajā istabas gaisā, liekot man atcerēties par stindzinošo aukstumu, kas mani sagaidīja ārā. Tēja bija kā eņģelis manam kaklam, izārstējot to no visciešākajiem klepus apskāvieniem.
Esmu izdzēris to burvīgi smeldzīgo tējas ekstraktu, kas lika pamosties katrai mana ķermeņa šūniņai un sasildīja mani no papēžiem līdz matu tālākajiem galiņiem. Tā lika man just jaunu enerģiju, lai papildinātu savu dienu ar jauniem, interesantiem un neaizmirstamiem piedzīvojumiem, izbaudot katru minūti kā pēdējo savā dzīvē.
Tas man lika pārdomāt šīs dienas darbības, liekot man saprast, ka nedrīkst nosēdēt, aizmirstot par ikdienas darbiem, mājasdarbiem, bet vajag ieraudzīt to gaišāko, tos pildot.
Vēlāk noteikti vajadzētu iziet, izrauties no dzīves, un izbaudīt stindzinošo laiku ārā, kas liek aizmirst par visu ikdienas rutīnu. Izbaudīt tā sniega brīnišķību, to, ka viņš ir tikai vienreiz gadā.
Vēl tagad atceros bērnību, kā ar draugiem un brāļiem skraidījām un pikojāmies ar sniegu, kas lika izbaudīt katru bērnības sekundi, lika izbaudīt to laiku, jo nebija ne skolas, ne kā, par ko būtu jāuztraucās. Mēs skraidījām pa āru pat zemākajos grādos, kad gaiss bija pats aukstākais.. Pikojoties, mēs varējām izjust sniega pikas smeldzi mūsu rokās, pēc tam tai izsmērējoties sejā :D, izjust tā katras sniegpārslas dažādību, un sajust kā katra izkūst un, nu jau, lāsēm sasilstot, izkūst uz maigās ādas, kas jau bija iekarsusi aktīvajā darbībā, meklējot piedzīvojumus un rast jaunu prieku katrā darbībā..
Tas arī būtu viss, ko esmu piedzīvojis par šīm divdesmit minūtēm, kamēr esmu pamodies.
Sveicinu Jūs un ceru, ka meklēsiet jaunus mērķus, neapstājoties pie sasniegtā! ;)
Pats es tagad izvēdināšu galvu aukstajā gaisā, kur, katra vēja uzpūstā vēsma, palīdzēs izgaršot kafijas karsto un piesātināto garšu, jaucot tās ar ļauno cigarešu burvību, kas liek katram mēģināt tās aizliegt tikai tāpēc, ka tās ir tik ekstravagantas, un piešķir katram mūsu dzelvīgajam rītam kaut mazu graciziotāti, radot enerģiju pirmajiem rīta darbiem. !!

pirmdiena, 2011. gada 21. februāris

Tu..

Tu esi tik dikti burvīga,
Ka, veroties Tevī,
Manas acis kļūst mitras.
Es iemīlos Tavās acīs,
Kas izskatās dzidras kā okeāns,
Kurš stiprajā vējā saviļņo mani.
Es nespēju Tev nesmaidīt,
Kad skaties uz mani,
Jo tavs smaids ir tik skaists,
Ka liek man notirpt no galvas līdz kājām.
Tas ir kā pēdējā cerība uz saulainu dienu,
Tas vienmēr mani iepriecina
Un liek manai sirdij sarauties mežonīgos sirdspukstos.
Ja tu saprastu kā mana sirds pukstētu,
Ja tu tikai noskūpstītu mani,
Es pazustu baltā mīlestības mākonī
Un vienmēr Tevi kvēli mīlētu!